+- Forum Newsgroup : trouver la réponse à vos problèmes ! (http://forum.les-newsgroup.fr)
+-- Forum : Le script 'Better Usenet' pour Binnewz, NZBIndex, Binsearch et MysterBin (/Forum-Le-script-Better-Usenet-pour-Binnewz-NZBIndex-Binsearch-et-MysterBin)
+--- Forum : Better Usenet (/Forum-Better-Usenet)
+--- Sujet : Viena grieziena vērts (/Msg-Viena-grieziena-v%C4%93rts)
Viena grieziena vērts - harlequinguenevere - Aujourd'hui 01:32 PM
Es strādāju par pārdevēju mobilajā salonā Alūksnē. Izklausās varbūt ne tik aizraujoši, bet tā ir pierobeža, klienti nāk no tuvējiem ciemiem, un katram ir savs stāsts. Es pieradis pie tā, ka mana diena sākas ar atslēgu pagriešanu durvīs un beidzas ar kases atskaiti. Dzīve rit kā pa celiņu – bez lieliem kāpumiem un kritumiem. Precējies, divi bērni, hipotekārais kredīts un mašīna, kurai ik pa laikam vajag jaunu sajūgu. Nezinu, vai kāds to sauc par laimi, bet es ar to dzīvoju.
Kādu otrdienu mans draugus Mārtiņš, kurš dzīvo Rīgā, atsūtīja man īsziņu. “Esi dzirdējis par to portālu, kur var nopelnīt ar nullēm?” Es pasmējos un neatbildēju. Bet vakars bija garš, sieva aizgāja gulēt agri, bērni jau sen čubinājās savās istabās. Es sēdēju virtuvē, lēju tēju un domāju par rēķiniem, kas sakrājušies uz galda. Apkure nāks dārga, bērniem vajag ziemas jakas. Tipiskās pirmsziemas rūpes.
Atvēru telefonu un ierakstīju meklētājā “vavada lv”. Zināju, ka Mārtiņš nav pļāpa – ja viņš iesaka, tad jēga ir. Reģistrācija bija vienkārša. Es pat nepaskatījos, ko piekrītu, vienkārši spiedu “tālāk”. Dažreiz tā ir labāk – neiedziļināties. Pievienoju karti. Iemaksāju nelielu summu – tādu, ko nebūtu žēl zaudēt. Teiksim, pāris kafiju vietā kafejnīcā.
Sākumā es vienkārši skatījos. Spēļu automāti, ruletes galds, kāršu spēles. Viss mirgo un dzied. Man kļuva smieklīgi, cik ļoti tas atgādina tos vecos spēļu automātus, ko bērnībā redzēju pie jūras. Bet tagad jau modernāk. Izvēlējos vienu spēli – tādu ar džungļu tēmu, mērkaķiem un zelta statujām. Sāku griezt lēni, gandrīz mehāniski. Sākumā zaudēju. Tad uzvarēju nedaudz atpakaļ. Sajūta – nekas īpašs.
Bet tad es uzgāju spēli, ko sauc “Trīs karaļi”. Vienkāršas līnijas, nekādu mērkaķu vai statuju. Tikai simboli, kas atgādina veco labo klasiku. Es nevaru to izskaidrot, bet kaut kas man teica – mēģini šo. Es palielināju likmi. Nevis daudz, bet jūtami vairāk. Pirksti sasvīda. Tas bija stulbi – baidīties no virtuālas naudas. Bet es baidījos. Un tajā pašā laikā – nebiju tik dzīvs jau ilgu laiku.
Grieziens. Tukšs. Vēl viens. Puse no mana atlikuma pazuda. Es jau biju gatavs pateikt “viss, pietiek”. Bet kaut kāda neprātīga ziņkārība lika nospiest vēl vienu reizi. Un tad – ekrānā sāka parādīties simboli. Sākumā neko nesapratu. Trīs vienādi. Vēl trīs. Pēkšņi visa siena sāka mirgot un spēlēt mūziku, kuru nebiju dzirdējis nevienā spēlē iepriekš. Skaitītājs auga. Nevis pa desmit eiro, bet pa simtiem.
Es atceros, ka mana sieva Istabā kaut ko sapņoja. Es dzirdēju viņas elpu. Bet pats sēdēju kā sastingis. Skatījos, kā vavada lv konta bilance tuvojas summai, kuru mēs ar sievu krājam pusgadu. Kad tas beidzās, es nespēju pakustēties. Manā kontā bija tieši 4870 eiro. Četri tūkstoši astoņi simti septiņdesmit. Tik daudz naudas man nekad mūžā nebija bijis “pašam”. Tikai kopīgie krājumi. Bet šī bija tikai mana.
Es izņēmu visu uzreiz. Neskatoties ne uz ko. Bail bija tikai viena – ka kaut kas noies greizi. Bet maksājums aizgāja cauri minūtes laikā. Es atvēru savu bankas lietotni un ieraudzīju skaitli. Tad es iegāju virtuves atpakaļ, ielēju glāzi ūdens un izdzēru to vienā malcienā. Pirksti joprojām trīcēja. Nē, ne no adrenalīna. No pateicības. Par to, ka esmu muļķis, kurš uzminēja īsto brīdi.
Visu atlikušo nedēļu es strādāju kā parasti. Neviens nezināja. Kolēģi smaidīja, prasīja, kāpēc es izskatos laimīgs. Es teicu, ka vienkārši labi gulēju. Bet patiesībā es nopirku bērniem ziemas jakas – nevis lētākās, bet tādas, kādas viņi gribēja. Sievai aizvedu pārsteigumu – nedēļas nogali jūrmalā, viesnīcā ar burbuļvannu. Viņa raudāja. Es arī gandrīz.
Zinu, ka azartspēles ir bīstamas. Zinu, ka daudzi zaudē. Bet mana pieredze nebija par to. Mana pieredze bija par vienu lietu – dažreiz dzīve tev iedevis atslēgu, bet tu pat nezināji, ka tā ir durvīm. Es neatgriezos vavada lv nedēļu. Tad atgriezos, bet tikai tāpēc, lai iemaksātu desmit eiro un uzgrieztu vienu vienīgu reizi kā atgādinājumu. Tā bija tukša. Es pasmējos. Tā ir taisnība – veiksme ir kā zibens. Tā netrāpa vienā vietā divreiz. Bet vienreiz man tā trāpīja tieši tad, kad visvairāk vajadzēja. Es vairs neesmu tas pats pārdevējs ar nogurušām acīm. Es esmu tas, kurš zin, ka dažreiz pietiek ar vienu griezienu.